22 | COSERE 2.3.7. Edvards Dīsī (Edward Deci) un Ričards Raiens (Richard Ryan) – pašnoteikšanās teorija Pašnoteikšanās teorija (SDT) ir cilvēka motivācijas un personības makroteorija, kas attiecas uz cilvēka iedzimtajām izaugsmes tendencēm un iedzimtajām psiholoģiskajām vajadzībām. Tas attiecas uz cilvēku izvēles motivāciju, ja nav ārējas ietekmes un traucējošu faktoru. SDT koncentrējas uz to, cik lielā mērā cilvēka uzvedība ir pašmotivēta un pašnoteikta. Iekšējā motivācija attiecas uz darbības uzsākšanu, jo tā pati par sevi ir interesanta un sagādā gandarījumu, pretstatā darbības veikšanai ar mērķi sasniegt ārēju rezultātu (ārējā motivācija). Motivāciju klasifikācija ir aprakstīta, balstoties uz to, cik lielā mērā tās ir internalizētas. Internalizācija nozīmē aktīvu mēģinājumu pārvērst ārēju motīvu personīgi pieņemtās vērtībās un tādējādi integrēt sākotnēji ārēji noteiktus uzvedības regulējumus. Trīs pamatvajadzības psiholoģiski motivē pašiniciētu uzvedību un nodrošina būtiskus “barojošos elementus” individuālajai psiholoģiskajai veselībai un labklājībai. Tiek uzskatīts, ka šīs vajadzības ir universālas un iedzimtas – autonomija, kompetence un piederība. Termins “ārējā motivācija” attiecas uz darbības veikšanu, lai sasniegtu nošķiramu rezultātu, un tādējādi tas ir pretstats iekšējai motivācijai, kas attiecas uz darbības veikšanu, lai gūtu pašai darbībai raksturīgu gandarījumu. Atšķirībā no dažām perspektīvām, kurās ārēji motivēta uzvedība tiek uzskatīta par nemainīgi neautonomu, SDT pieņem, ka ārējā motivācija var ievērojami atšķirties relatīvās autonomijas ziņā (2000_RyanDeci_SDT.pdf).
RkJQdWJsaXNoZXIy NzYwNDE=