50 | COSERE 1.7. Sadarbības prakse – starpdisciplinārā sadarbība “Piažē (Piaget) konstruktīvisma teorija apgalvo, ka cilvēki rada zināšanas un veido nozīmi, pamatojoties uz savu pieredzi. Piažē teorija aptvēra mācīšanās teorijas, mācīšanas metodes un izglītības reformu. Divi galvenie komponenti, kas veido indivīda jauno zināšanu konstrukciju, ir akomodācija un asimilācija. Asimilācija liek indivīdam iekļaut jauno pieredzi vecajā pieredzē. Tas liek indivīdam attīstīt jaunu skatījumu, pārdomāt kādreizējos pārpratumus un izvērtēt to, kas ir svarīgi, galu galā mainot savu uztveri. No otras puses, akomodācija ir pasaules un jaunas pieredzes pārveidošana, izmantojot jau esošās garīgās spējas. Indivīdi iedomājas noteiktu veidu, kādā darbojas pasaule. Ja lietas nedarbojas šajā kontekstā, tām ir jāpielāgojas un jāsalāgo gaidas ar rezultātiem” (TeAchnology, 2024). Tādējādi konstruktīvisms pamatojas uz indivīda mācīšanās konstruēšanu, pašam gūstot pieredzi un pēc tam salīdzinot to ar savu realitātes mentālo modeli, kas pamatojas uz iepriekšējām zināšanām un pieredzi. Pieredzes mācīšanās pamatojas uz pieņēmumu, ka tā balstās uz pieredzi, bet kā tā atšķiras no konstruktīvisma. Lai gan arī pieredzes mācīšanās pamatojas uz tiešas pieredzes nozīmi mācīšanās procesā, tajā mazāk nekā konstruktīvisma gadījumā tiek uzsvērta apzināta dalība zināšanu radīšanā. Tā mazāk koncentrējas uz atsevišķiem pieredzes piemēriem, kas pārvēršas mācībās, bet vairāk uz nepārtrauktu evolūcijas procesu, ko veicina refleksija un aktīvi eksperimenti. Īsumā: “Pieredzes mācīšanās ir konstruktīvistiska mācīšanās teorija, ko definē kā “mācīšanos darot”. Izglītojamais ir aktīvs izglītības procesa dalībnieks, un mācīšanās notiek nepārtrauktā izpētes, refleksijas, analīzes un sintēzes ciklā” (Bartle, 2015). Vai tomēr zināt par šīs pedagoģiskās teorijas saistību ar starpdisciplināro sadarbību?
RkJQdWJsaXNoZXIy NzYwNDE=