COSERE | 125 3.3. Cīņa ar izdegšanu Pētījumi par profesionālo izdegšanu sākās 20. gadsimta 70. gados ASV, sākotnēji pievēršoties cilvēkiem, kuri strādā cilvēkresursu jomā. Pētījuma rezultāti liecina, ka neviena profesija nav pasargāta no izdegšanas. Izglītības jomā pedagogu profesionālās izdegšanas novēršana un risināšana ir ļoti svarīga problēma. Skolotājiem ir svarīgi saglabāt pozitīvu attieksmi pret savu darbu, kolēģiem un skolēniem, lai efektīvi īstenotu izglītības procesu. Tomēr neskaitāmās prasības, kas tiek izvirzītas skolotājiem mūsdienu skolās, bieži izraisa ilgstošu stresu, kas rada izdegšanu. Skolotāju noslieci uz izdegšanu veicina tādi faktori kā skolotāja pienākumu raksturs, organizatoriskais spiediens sasniegt vairāk ar ierobežotiem resursiem, lomu konflikti, neskaidrības, darba slodze un bieža, potenciāli stresaina saskarsme ar skolēniem, vecākiem un skolas administrāciju. Tas ne tikai apdraud viņu veselību un labsajūtu, bet arī pasliktina mācību kvalitāti. Pētījumi liecina, ka “izdeguši” skolotāji ir vairāk tendēti uz dogmatisku mācību metožu izmantošanu un stingru noteikto struktūru un rutīnas ievērošanu, tādējādi kavējot izglītības reformas (Cunningham, 1983). Viens no kaitīgākajiem darbinieku profesionālās izdegšanas rezultātiem organizācijām ir darba efektivitātes mazināšanās. “Izdegušiem” darbiniekiem mazinās ražīgums, kas ietekmē gan viņu pedagoģisko darbību, gan vispārējo darba veiktspēju. Turklāt viņi mazāk palīdz kolēģiem un demonstrē mazāku organizatorisko apņemšanos (Bakker, Demerouti, & Verbeke, 2004). Izdegšana arī mazina profesionālo atdevi un palielina iespēju, ka darbinieki plāno pamest darbu. Profesionālā izdegšana var būt “lipīga”, jo cietušie darbinieki ir vairāk tendēti uz konfliktiem ar kolēģiem, un tas var apdraudēt kolektīvos mērķus. Kas ir profesionālā izdegšana? Profesionālās izdegšanas jēdzienam nav vispāratzītas un vienotas definīcijas. Zinātniskajā literatūrā ir daudz definīciju, un katra apraksta dažādas šīs parādības dimensijas atkarībā no aplūkojamā teorētiskā modeļa. Piemēram, Freidenbergers (Freudenberger) un Ričelsone (Richelson) definē izdegšanu kā “noguruma vai neapmierinātības stāvokli, ko izraisa tas, ka netiek saņemti vēlamie ieguvumi, neņemot vērā uzticību darbam, dzīvesveidam vai attiecībām”. Citā vispārpieņemtā definīcijā profesionālā izdegšana tiek raksturota kā fiziska, emocionāla un garīga izsīkuma stāvoklis, ko izraisa ilgstoša pakļaušana emocionāli sarežģītām situācijām.
RkJQdWJsaXNoZXIy NzYwNDE=